R+K Manifests „Positio Fraternitatis Rosae Crucis” 

 

vai

 

Rozes un Krusta Brālības nostāja (2001.g.)

 

 

Salutem Punctis Trianguli!

 

 

Trešā gadu tūkstoša pirmajā jaungadā mēs, Rozenkreiceru Brālības Augstākās Padomes locekļi, Dieva un visu cilvēku priekšā nolēmām, ka pienācis laiks aizdegt ceturto R+K lāpu un izklāstīt savus uzskatus par Cilvēces stāvokli mūsdienās, atklājot gan draudošās briesmas, gan mūsu liktās cerības.

Lai notiek tā!

 

MANIFESTO

 

Positio Fraternitatis Rosae Crucis

 

 

Ad Rosam per Crucem

Ad Cruсem per Rosam

 

PROLOGS

 

Dārgais lasītāj!

Tā kā mums nav iespējas runāt ar jums personīgi, mēs to darām ar šī Manifesta starpniecību. Ceram, ka jūs pret to izturēsieties bez aizspriedumiem un ka tas kaut nedaudz liks jums aizdomāties par dažiem jautājumiem. Mēs vēlamies ne tik daudz pārliecināt par savas nostājas pamatotību, cik dalīties tajā ar jums. Gribas ticēt, ka Manifests saņems pozitīvu atbalsi jūsu dvēselē. Pretējā gadījumā mēs aicinām būt iecietīgiem.

 

1623. gadā rozenkreiceri uz Parīzes ēku sienām uzlīmēja noslēpumainus un interesi ierosinošus plakātus. Tie vēstīja:

 

„Mēs, Rozes un Krusta Galvenās Kolēģijas deputāti, ar Visaugstākā žēlastību, kuram pievērstas visu Taisnprātīgo sirdis, redzamā un neredzamā veidā atrodamies šai pilsētā. Mēs informējam cilvēkus un bez grāmatu vai rokrakstu palīdzības mācām runāt triju valstu valodās, kurās esam nolēmuši palikt uz dzīvi, lai glābtu sev līdzīgos no nāvīgas maldīšanās.

 

Tas, kurš mūs gribēs iepazīt ziņkāres dzīts, nekad mūs neiepazīs; bet tam, kurš patiesi tiecas nonākt mūsu Brālības rindās, mēs, zinādami domas, pierādīsim savu solījumu īstenumu; mēs neatklāsim savu atrašanās vietu šajā pilsētā, jo domas, savienotas ar patiesu šo rindu lasītāja gribu, ļaus viņam iepazīt mūs, bet mums – viņu.”

 

Pirms dažiem gadiem rozenkreiceri jau pavēstīja par savu eksistenci, izdodot trīs Manifestus, kuri kļuvuši slaveni: "Fama Fraternitatis", "Confessio Fraternitatis" un "Сhymische Hochzeit: Christian Rosenkreutz" – tie iznāca 1614., 1615. un 1616. gadā. Tajā laikā tas izsauca vētrainu reakciju ne tikai zinātnieku aprindās, bet arī politiskās un reliģiskās varas aprindās. Starp 1614. un 1620. gadu publika saņēma apmēram 400 pamfletu, autordarbu un darbu apkopojumu; vieni Manifestus ar sajūsmu pieņēma, citi tos asi kritizēja. Lai nu kā, bet Manifestu parādīšanās kļuva par ievērojamu vēsturisku notikumu, it īpaši – ezotērikas sfērā.

 

"Fama Fraternitatis" („Brālības paziņojums”) bija adresēts toreizējiem politiskajiem un reliģiskajiem līderiem, kā arī zinātniekiem. Parādot drīzāk negatīvu vispārējā stāvokļa ainu Eiropā, šis Manifests paziņo par rozenkreiceru Ordeņa pastāvēšanu alegoriska stāsta veidā, kas vēsta par Kristiānu Rozenkreiceru (1378 – 1484), sākot ar viņa klejojumiem pa pasauli, kuri kļuva par rozenkreiceru Brālības nodibināšanas priekšnoteikumu, un beidzot ar viņa kapa vietas atrašanas stāstu. Šis Manifests jau satur aicinājumu uz „Vispasaules Reformu”.

 

"Confessio Fraternitatis" („Brālības atklāsme”) turpina iepriekšējā Manifesta tēmu, tajā tiek runāts par cilvēka garīgas atdzimšanas nepieciešamību uz filozofisku principu pamata, pēc kuriem vadās rozenkreiceru Brālība. Pēdējā tēze adresēta cilvēkiem, kuri tiecas piedalīties Ordeņa darbā visas Cilvēces laimes vārdā. Šī sacerējuma pravietiskais stils pamodināja daudzu izglītotu laikabiedru interesi

 

"Сhymische Hochzeit: Christian Rosenkreutz" („Ķīmiskās kāzas: Kristiāns Rozenkreicers”) stilistiski atšķiras no pirmajiem diviem Manifestiem un stāsta par pirmsatklāsmes pārbaudījumiem – atklāsmes meklējumiem. Lielākā daļa šo septiņas dienas ilgo pārbaudījumu notiek noslēpumainā pilī, kur tiks svinētas karaļa un karalienes kāzas. Simboliski „Ķīmiskās kāzas” izsaka garīgo ceļu, kurš katru Iesvētīto aizved pie savienības ar viņa dvēseli (sievišķo laulāto pusi) un Dievu (vīrišķo laulāto).

 

Kā norāda mūsdienu vēsturnieki, domātāji un filozofi, šo triju Manifestu izdošana nebija nenozīmīgs vai nesavlaicīgs notikums. Tas notika laikā, kad Eiropa pārdzīvoja dziļu iekšējo krīzi – politiskas šķelšanās un nebeidzamu ekonomisku konfliktu periodu. Reliģiskie kari sēja skumjas un atsvešināšanos, apdraudēja pat ģimenes stabilitāti. Zinātne attīstījās un tiecās uz materiālismu. Vairākuma iedzīvotāju dzīves apstākļi bija šausmīgi. Sabiedrība trauksmaini mainījās, bet tai trūka orientieru, lai attīstītos kopīgu interešu vārdā.

 

Vēsture atkārtojas tāpat kā atsevišķi notikumi, ar katru nākamo reizi iegūstot plašumu. Arī tagad, gandrīz četrus gadu simtus pēc pirmo triju Manifestu publicēšanas, mēs konstatējam, ka visa pasaule, bet it sevišķi Eiropa, pārdzīvo bezprecedenta eksistenciālo krīzi, kura skar visus cilvēciskās dzīves aspektus: politiku, ekonomiku, zinātni, tehnoloģijas, reliģiju, morāli, mākslu utt. Turklāt mūsu planēta – vide, kurā mēs dzīvojam un evolucionējam, – ir nopietni apdraudēta, tāpēc nav apstrīdama jaunās zinātnes jomas – ekoloģijas – rašanās. Ir skaidrs, ka šodienas Cilvēce ir slima. Lūk, kāpēc mēs, šodienas rozenkreiceri, uzticīgi savām Tradīcijām un Ideālam, uzskatījām par nepieciešamu to paziņot Manifestā.

 

"Positio Fraternitatis Rosae Crucis" („Rozes un Krusta Brālības nostāja”) nav eshatoloģisks traktāts. Tai nekādā ziņā nav raksturīgs apokaliptisks pasaules uzskats. Kā jau teikts, mūsu mērķis ir apliecināt savu attieksmi pret pašreizējo pasaules stāvokli un parādīt, kādas grūtības mēs redzam nākamajās paaudzēs. Tāpat kā mūsu brāļi, kuri dzīvoja pirms vairākiem gadu simtiem, mēs gribam aicināt uz augstāka humānisma un garīguma līmeņa celšanu sabiedrībā, jo esam pārliecināti, ka individuālisms un materiālisms, kas šodien valda, nespēj cilvēkiem sniegt to laimi, pēc kuras tiem tiesības tiekties. Kādā mūsu dokuments var viest paniku, bet „viskurlākais ir tas, kurš negrib dzirdēt, un aklākais – tas, kurš nevēlas redzēt”.

 

Mūsdienu cilvēks dzīvo šaubās un apjukumā. Neticami lielais materiālās sfēras progress nav devis īstu laimi un neļauj ar ticību skatīties rītdienā: kari, bads, epidēmijas, ekoloģiskas katastrofas, sociālās krīzes, brīvības apdraudēšana – lūk, katastrofas, kuras samazina cilvēka cerības uz labāku nākotni. Tieši tas mums lika griezties ar savu vēstījumu pie visiem, kuri gatavi to dzirdēt. Idejas, kuras satur pirmie trīs XVII gs. Manifesti, šeit tiek attīstītas tālāk. Tomēr pilnā mērā saprast šī Manifesta nozīmi var tikai tas, kurš lasa lielo Vēstures grāmatu, skatās uz lietām un skaidri redz, kāda ir Cilvēce – lielā konstrukcija, kuru veido sievietes un vīrieši, iedami savas evolūcijas likumīgo ceļu.

 

 

ROZENKREICERU NOSTĀJA

 

 

Cilvēks, tāpat kā viss, kas viņam apkārt, tāpat kā Visums, laikā evolucionē. Šī īpašība raksturīga visam, kas eksistē. Būdami pārliecināti, ka cilvēkam piemīt dvēsele, tas ir, garīgā dimensija, mēs uzskatām, ka cilvēka evolūcija neaprobežojas ar esības materiālo aspektu. Pēc mūsu domām, tieši dvēsele to padara par apzinīgu būtni, kura spēj spriest par savu izcelšanos un dzīves jēgu. Lūk, kāpēc mēs cilvēka evolūciju uzskatām par mērķi, garīgumu – par tā īstenošanas līdzekli, bet laiku – par kategoriju, kura ļauj evolūcijai kļūt redzamai.

 

Vēsturi saprast ļauj ne tik daudz notikumi, no kuriem tā veidojas un kurus rada, cik sakarības starp šiem notikumiem. Turklāt vēsturei ir jēga – fakts, kuru gatavi atzīt vairums tagadējo vēsturnieku. Lai izprastu tās jēgu, katrs vēstures notikums jāapskata ne tikai izolēti, bet arī – un tas ir daudz svarīgāk – kā kaut kā vesela daļu. Patieso kāda fakta nozīmi nosaka tikai tā vieta kopējā vēsturiskā procesa kontekstā. Apskatīt tos atsevišķi vienu no otra vai uzskatīt kādu atsevišķu faktu par Vēstures mācību stundu nav nekas cits kā bīstams intelektuāls vingrinājums. Zināms, ka daudzas līdzīgas iezīmes starp notikumiem jeb analoģijas nav nejaušības.

 

Kā jau prologā teikts, mēs redzam dažas analoģijas starp stāvokli pasaulē šodien un stāvokli Eiropā XVII gadsimtā. Mūsdienu laikmetu, kuru jau sāk saukt par postmodernisma periodu, daudzās dzīves sfērās apzīmē ar līdzīgām parādībām, bet to rezultātā diemžēl sākusies savdabīga Cilvēces mainīšanās. Mēs tomēr uzskatām, ka šī ir īslaicīga mainīšanās un ka tā vainagosies ar katra cilvēka un visas Cilvēces garīgu atdzimšanu – pie noteikuma, ka cilvēki sāks radīt savu nākotni, pamatojoties uz humāniem un garīgiem ideāliem. Ja tā nenotiks, Cilvēcei nāksies saskarties ar daudz nopietnākām problēmām nekā tās, kuru risināšana ir mūsu uzdevums šodien.

 

Saskaņā ar rozenkreiceru Ontoloģiju (zinātni par esamību) no visām uz Zemes mītošām būtnēm cilvēks evolūcijā nonācis vistālāk, kaut arī reizēm viņš rīkojas neatbilstoši šim augstajam statusam. Par savu priviliģēto stāvokli viņam jāpateicas pašapziņai un gribas brīvībai – tas ir, spējai domāt un patstāvīgi veidot savu dzīvi. Mēs tāpat uzskatām, ka katrs cilvēks ir elementāra daļiņa vienā veselā – visā Cilvēcē. Tāpēc humānisms mūsu izpratnē ir pārliecība, ka visiem cilvēkiem nepieciešamas vienādas tiesības, vienāda cieņa un brīvība neatkarīgi no tā, kurā valstī cilvēks dzimis vai dzīvo.

 

Mūsu garīguma izpratne, pirmkārt, pamatojas uz pārliecību, ka Dievs eksistē kā Absolūts Prāts, kurš radījis Visumu un visu, kas tajā pastāv, un, otrkārt, uz pārliecību, ka cilvēka dvēsele ir Dievišķā emanācija. Tāpat mēs uzskatām, ka Dievs sevi apliecina visā radītajā caur likumiem, kurus iepazīt, izprast un ievērot ir cilvēku pienākums pašiem sevis labad. Pēc mūsu domām, Cilvēce evolucionē uz arvien dziļāku Dievišķā Plāna izpratni un ir aicināta radīt uz Zemes ideālu sabiedrību. Šāds garīgais humānisms kādam var likties utopisks, bet mēs esam pilnīgi solidāri ar Platonu, kurš savā traktātā „Valsts” paziņoja: „Utopija ir ideālas sabiedrības forma. Varbūt uz Zemes tā nav iespējama, bet tieši uz utopiju gudrajam jāliek visas cerības.”

 

Šajā vēstures pagrieziena momentā Cilvēces atdzimšana mums liekas vairāk nekā reāla iespēja, pateicoties savstarpējas sapratnes pieaugšanai starp cilvēkiem, starptautiskajiem sakariem, kultūru saplūšanai, informatīvai globalizācijai, kā arī starpdisciplināriem sakariem starp dažādām zinātnes nozarēm. Bet šī garīgā atdzimšana (kā atsevišķai personībai, tā cilvēku sabiedrībai) iespējama vienīgi, ievērojot filozofiska plurālisma principus un neizbēgamas tā sekas – iecietību. Nevienam politiskam institūtam, nevienai reliģijai, filozofijai vai zinātnei nepieder monopols uz Patiesību. Tomēr ir iespējams tuvoties tās saprašanai, savienojot visu cēlāko, ko katra no tām spēj cilvēkiem piedāvāt, tas ir, iemantot vienotību daudzveidībā.

 

Agri vai vēlu dzīves ačgārnības piespiež cilvēku padomāt par dzīves jēgu. Atbildes meklējumi uz šo jautājumu – tā ir dabiska cilvēka dvēseles nepieciešamība, tās evolūcijas stūrakmens. Vēstures galvenie notikumi nenotiek paši no sevis – tajos slēpjas norādījums uz zināmu ārējo cēloni. Savukārt pēdējais saistīts ar cilvēka garīgo meklējumu procesu, kurš tiecas aptvert esības noslēpumus, kas rezultātā modina interesi par misticismu un Patiesības meklējumiem. Šie meklējumi cilvēkam ir dabiski, bet viņa paradumu skatīties uz dzīvi ar cerību un optimismu diktē cilvēka dievišķā daba un izdzīvošanas bioloģiskais instinkts. Tāpēc pasaules transcendentālā izpratne ir svarīga visas Cilvēces dzīvībai.

 

 

 

R+K Manifests „Positio Fraternitatis Rosae Crucis” (pilns teksts)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Antiquus Mysticusque Ordo Rosae Crucis

Text Box:

R+K teksti:

 

 

Par AMORC

 

 

 

 

Kontakti:

 

 

AMORC starptautiskā mājaslapa (ar saitēm uz  esošajām jurisdikcijām)

www.amorc.org

 

AMORC krievu valodas jurisdikcijas mājaslapa

www.amorc.org.ru

 

E-pasts: amorclv@inbox.lv